Posted by: bunģis | Jūlijs 27, 2010

Mīlestības un maucības apvienojums

Sev nereti uzdodu jautājumu “Vai zinu, kas ir īsta mīlestība?”. Man tā saistās ar ko vairāk kā seksuālas attiecības un gulēšanu vakarā vienā gultā. Ar šo vārdu es saprotu sajūtu sirdī un domu virpuli galvā. Un abas šīs vietas dzied vienu un to pašu dziesmu…

Bet ir cilvēki, kuru galva, sirds un mute katra dzied citu dziesmu un pat dažādās valodās. Man pašam jau sen domās grozās divas situācijas, kuras novēroju savu paziņu lokā. Viena par otru dīvainākas, bet abās es neesmu guvis atbildi uz jautājumu – Kāpēc Tā un ne savādāk? – un to visu noveļu uz vienu vārdu – MĪLESTĪBA…

Abos stāstos galvenās personas ir man, iespējams, neizprotamākais dzimums – sievietes.

Meitene agrā jaunībā bija iemīlējusies, kā gadījās kā nē, pieteicās arī bērniņš. Šādi noteikti viņi nav vienīgie šajā pasaulē. Bet pēc bērna piedzimšanas viņa vairs savam mīļajam neveltīja tik daudz laika, un kā jau dzīvē gadās, viņš atrada citu.

Arī varētu nodomāt, neesi vienīgā vientuļā māte. Bet šobrīd pagājuši ir jau divi gadi, bet viņa joprojām pār lūpām izrunā vārdus – es viņu mīlu, kā nevienu citu…

Ziniet, man jau liekas dīvains kas cits. Ir pagājuši divi gadi, kad šī dāma atkārto vārdus – mīlu viņu kā nevienu citu, bet pa to laiku ir paspējusi nodrāzties ar tik daudz džekiem, ka nepietiks rokas un kāju pirkstu kopā, lai saskaitītu, un ar pārīti no viņiem pat uzspējusi padzīvot kopā. Vai šādai rīcībai ir morāle? Ar muti saki, ka mīli savu lielisko, bet nākamajā dienā jau gulies apakšā citam to visu norakstot ar vārdiem – izbaudu jaunību, bet zinu, ka pēc pāris gadiem ar savu lielisko atkal dzīvosim kopā un izveidosim skaistu ģimeni. Kas tas ir? Naivums, stulbums, smadzeņu trūkums vai tomēr tas lielais vārds – Mīlestība. Esmu centies iedomāties sevi viņas vietā. Nesanāk. Tāpēc, iespējams, man nav lemts saprast ko nozīmē īsta mīlestība līdz kapa malai, bet ko nozīmē tā mauciskā uzvedība, kas valda šo divu gadu laikā?

Sakot, es viņu tik ļoti mīlu, bet realitātē izbaudot jaunības gribu pēc seksa ar vismaz diviem dažādiem vīriešiem nedēļā. Varbūt šī ir mīlestība, kurā seksuālās attiecības ir brīvas un netiek pabāztas zem šī vārda. Interesanti būtu dzirdēt Jūsu viedokli, jo pats es īsti neesmu ticis gudrs, kā var ar tādu sajūsmu stāstīt par savu lielisko vīrieti, bet aizmirst, ka pati vakar kārtējo reizi bija gulējusi apakšā nākošajam seksu gribošam tēviņam…

Ziniet, kas vēl sāpīgi. Ka šajā visā pa vidu ir vēl nabaga bērns. Kurš pa brīvdienām tiek nodots citās rokās, lai mamma varētu izklaidēties pēc pilnas programmas ar daudzajiem tētiem, kuri paliek pa nakti mammas gultā… Un beigu beigās viņas lieliskais nav sajūsmā par attiecību atjaunošanu, jo piekopj līdzīgi dzīvesveidu. Bet vīzija, ka pēc pāris gadiem būs pasaulē lieliskākā ģimene ar īstu mammu, īstu tēti un īstu bērnu tiek stāstīta katru reizi, kad satiekamies…

Vai tā ir tāda mīlestība ko man nekad nesaprast? Laikam…

P.S. Otrs stāsts par sievieti, kurai arī ir savāda izpratne par mīlestību sekos nedaudz vēlāk. Jānomierinās man…

SEKO MUMS

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

IETEIKT

18 komentāri

Publicēts Mazliet intelekta, Netīrie noslēpumi

Posted by: bunģis | Jūlijs 19, 2010

Vai Latvijā paliek tikai muļķi?

Kādā garākā un mazāk interesantā vakarā arī es mēdzu pārlapot sociālos tīklus jebšu izskrienu cauri draugiem.lv lapelēm. Tur viss pa vecam, meitene liek piedauzīgas bildes un izkar savu sirdi un dzīvī publiskai apskatei. Katram, protams, savs…

Bet stāsts par ko citu…

Sen nebiju tā pārlapojis savus draugus, kuri sakrājušies manā virtuālajā krātuvē. Un ziniet kas? Nedaudz dīvaini palika, ka gandrīz 70% no vidusskolas skolasbiedriem savu profilu izrotājuši ar kādu no ārzemju nosaukumiem. Mona lisaĪrija, Anglija, Amerika, Kanāda. Ko tik nenākas man lasīt. Nedaudz skumji paliek un no otras puses arī nedaudz bail. Pats nedomāju pamest Latviju tuvāko gadu laikā noteikti, bet brīdī, ka kāds draugs stāsta, ka viņam visi bērnības, skolas gadu draugi tagad dzīvo četrās mājās uz vienas ielas kādā Anglijas mazpilsētā un tur viņam ir vairāk draugu kā palikuši Latvijā, ziniet, pat nedaudz raudāt gribas, jo viņi neredz jēgu atgriezties šeit… Tur ir aizbraukši tuvie cilvēki un tad jau nav tik grūti iedzīvoties svešajā zemē. Paldies Dievam, man pagaidām tuvākie draugi ir vēl šeit, bet ja viņi aizbrauktu pat nezinu… Arī, iespējams, sāktu pārdomāt iespēju doties tur, kur ir cilvēki ar kuriem jūtos labi, lai arī naudas un darba šobrīd Latvijā pietiek un esmu absolūti apmierināts…

Kā izteicās viens mans draugs, tad viņa mērķis ir kādā Anglijas mazpilsētā uzaicināt un atest visus savus draugus, paziņas un veidot dzīvi no jauna tur. Un ziniet, pusgada laikā viņš uz turieni ir atvilinājis jau cilvēkus 30 – 40, veidojot savdabīgu komūnu… Arī jāņu svinēšana Anglijā, kur sapulcējas 3000 – 4000 latviešu liecina pats par sevi… Jaunieši izvēlas vieglāko ceļu, nemēģināt izsisties šeit, bet aprobežojas ar naudu, bet nievājošu darbu tur – svešumā…

SEKO MUMS

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

IETEIKT

12 komentāri

Publicēts Mazliet intelekta, Simple life

Posted by: irsis | Jūlijs 3, 2010

Meklējot pozitīvo

“Ja tevi neviens neapskauž, padomā, vai tu dzīvo pareizi.”

Ar šādu anekdotisku domu graudu vēlos aizsākt savus šīs dienas pozitīvisma meklējumus. Ir novērots, ka krīzes apstākļos, lai arī tā būtu ekonomiska, garīga vai cita veida, cilvēki vairāk nododas sevis meklējumiem. Tomēr šeit ir izdalāms bīstamības faktors. Pastāv ārkārtīgi daudz veidu kā vairot prieku sevī, kļūt garīgi piepildītam, tādēļ minēšu tikai nedaudzus no tiem – reliģija, meditācija, pašizpausmes meklējumi. Jautāsiet, kur tad ir šis bīstamības faktors? Aizdomāsimies kādi ir iespējamie scenāriji cilvēkam, kurš nav iepazinis sevi, ir nepārliecināts, turklāt vēl savu krīžu piedēvēto negāciju mākts. Kas notiek ja šāds cilvēks nonāk mūsdienu pasaules neierobežoto izvēļu priekšā un, līdz galam neapdomājot sekas, metas pirmajā ceļā esošajā piedzīvojumā vai nu tas būtu ar reliģiju saistīts vai pašizpausmi. Uzmanieties no aizdomīgiem pasaules aicinājumiem un piedāvājumiem, izpētiet tos, uzziniet par tiem ko vairāk, lai nākamreiz jau būtu gatavi apsvērt savus iespējamos ceļus uz laimi un piepildījumu racionālāk.

Neliela atkāpe

“Cilvēks no kamieļa atšķiras ar to, ka, ja viņš uz visu nospļaujas, tad viņam mugurā vairs neko neuzkrausi.”

Atkāpes beigas

Turpinot šodienas pozitīvisma meklējumiem veltīto tēmu nedaudz parēķināsim, katrs pie sevis, cik daudz laika dienā mēs veltam sev? Nē, šeit es nedomāju ikdienas solārija vai sporta zāles apmeklējumus. Cik bieži mēs diskutējam ar sevi, veltam laiku, lai sakārtotu savas domas, vienkārši ieklausītos klusumā? Atbildi katrs paturam savā prātā un uz to arī balstiet tālākos secinājumus. Homo sapiens.. interesanti, ka no pārējās zīdītāju pasaules šī suga atšķiras ar smadzeņu lielumu proporcionāli pret pārējo ķermeni un ar to kā un cik efektīvi šīs smadzenes liek lietā…

Jau senajā Grieķijā cilvēki nodarbojās ar sevis meklējumiem un pašizpausmi, vai tā būtu rasta dzejā, sportā vai veselīgās diskusijās par sabiedrībai interesantiem jautājumiem, tādējādi aizsākot kustību, ko mēs šodien saucam vienā lamu vārdā – politika.

Veselā miesā mājo vesels gars, jeb pilna laime ir tad ja mēs paši un mūsu tuvie ir veseli gan fiziski, gan garīgi.
Daži ieteikumi garīgai atpūtai pēc kārtējās stresa pilnās dienas:

1. Noskatieties multeni – pavisam labi, ja jums ir bērni un skatāties to kopā ar viņiem. Multenes jums liks pasmieties, atslēgties no ikdienas un kaut uz brīdi ieņemt bērnības bezrūpīgo dvēseles stāvokli;
2. Uzrakstiet dzejoli – nav svarīgi, lai tas būtu šedevrs, vismaz ne pārējai pasaulei, tas būs jūsu dvēseles šedevrs;
3. Piezvaniet sen nesatiktam draugam – kas var būt labāks par atkalredzēšanos, sevišķi pēc ilgāka pārtraukuma?..;
4. Apciemojiet radus laukos – pietiks ar pāris dienu atpūtu, lai sakārtotu sevi, jo Latvijas lauku miers un harmonija noteikti palīdzēs;
5. Nodibiniet sabiedrisku organizāciju – ir tik forši darīt kaut ko sevi interesējošu, kādēļ ar draugiem nenodibināt Biedrību šaham, vai kādu ideju pulciņu, ja rocība atļauj, nodibiniet biedrību ar mērķi palīdzēt citiem, tas dos patiesu gandarījumu un citu jēgu jūsu dzīvei;
6. Nododieties meditācijai – vai nu tā būtu karstas tējas tase sveču gaismā vai vienkārši 10 minūšu ilgs pārdomu brīdis aizvērtām acīm, meditācija jums palīdzēs, ja vien patiesi ieklausīsieties sevī;
7. Mīliet un mīlējieties! – ir izpētīts, ka krīzes apstākļos cilvēki arvien vairāk nododas mīlas priekiem un tomēr atcerieties, ka starp seksu un mīlēšanos nav velkamas paralēles!

“Vēlētāju tik ļoti pieprasīto principu, ka vairāk vajag darīt un mazāk tukši muldēt, vislabāk apliecina.. pornofilmas.”

Ar cieņu,
Jūsu padevīgais garīgais konsultants – Irsis!

SEKO MUMS

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

IETEIKT

2 komentāri

Publicēts Mazliet intelekta | Tagi:, , , ,

Posted by: irsis | Jūnijs 21, 2010

Papardes zieds (18+)

Visas lauku puķes zied,
Papardīte, tā nezied;
Tā zied Jāņu naksniņā,
Kad ļautiņi neredzēja.

Saldo stāstu par papardes ziedu katrs esam dzirdējuši jau agrā bērnībā. Tad tas, iespējams, mums bija šķitis kas mītisks, robežojoties ar realitāti un fantāziju. Atceros, ka to iztēlojos tādu mazu, baltu un trauslu, noslēpušos papardes pudurī tā, ka ieraudzīt būtu iespējams tikai tad, kad ir jau gandrīz uzkāpts virsū.
Protams, gāja gadi, pārstāju ticēt Lieldienu zaķim, tad arī Ziemassvētku vecītim un visbeidzot manā iztēlē kā migla, dienai uzaustot, sāka noplakt papardes zieda mītiskais oreols. Sanāk, ka līdz ar nevainību es zaudēju arī savu bērnišķīgo naivumu.

Stāsts par papardes ziedu sākas pirms daudziem, daudziem gadiem. Šodien, atskatoties atpakaļ, varam pasmaidīt par senlatvieša izdomu, uzburot divu cilvēku kopību Jāņu nakts gaismā skaistā papardes ziedā, tādējādi to padarot par šķīstāku padarīšanu. Katrā ziņā tēlaini epiteti un neierobežots fantāzijas lidojums latvietim nekad nav bijuši sveši.

Kas grib Jāņu alu dzert,
Jāņu sieru uzkodām,
Tam būs Jāņu vakarā
Jauns Jānīt’s jāuztaisa.

Viena pati Jāņu zāle
Brīžam gulu, brīžam stāvu;
Kad ierauga jaunas meitas
Stāvus vien slaistījās.

Mūsdienās daudzi agrākie tiešie un trāpīgie izteicieni var šķist nepieklājīgi. Atcerēsimies, ka latvietis bija dabas bērns, tātad kautrība tam sveša. Mazam esot vecāmāte arī man vienmēr atgādināja, ka lietas vajagot saukt to īstajos vārdos. Par to, ka tā arī ticis darīts, varam pārliecināties vairumā tautasdziesmu.

Cits pisāsi lustes dēļ,
Es dēļ savas veselīb’s:
Uz pīzdiņas roku liku
Kā uz laba kumeliņ’.

Izrādās, ka latvieši mūsdienās nav nemaz tik kūtri papardes zieda meklēšanā, kā arī bieži ir veiksmīgi. A/S Aldaris veiktā sabiedriskā aptauja liecina, ka kaut reizi mūžā papardes ziedu ir atraduši 45% aptaujāto. Tātad gandrīz katrs otrais uzrunātais ir redzējis šo mītisko tēlu un, iespējams, to pat noplūcis. Pie tam vīrieši papardes ziedu atrod divreiz biežāk kā sievietes. Nez vai tas tāpat kā agrāk tiek meklēts veselības dēļ?

Tad nu novēlu katram lasītājam šajos Jāņos atrast savu papardes ziedu. Nav svarīgi vai meklējat lustes vai veselības dēļ. Galu galā gadās, ka ziedu arī neatrod, tomēr nebēdājiet, jo šeit svarīgs ir nevis rezultāts, bet gan pats meklēšanas process. Un vienmēr jau dodoties pa papardēm vandīties var paķert līdzi dzīvesbiedri/-u vai draugu/draudzeni, kā nekā kopā jautrāka meklēšana un, iespējams, arī veiksmīgāka.

SEKO MUMS

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

IETEIKT

2 komentāri

Publicēts Simple life | Tagi:, , , , , , ,

Posted by: brivruna | Jūnijs 21, 2010

Rezerves variants…

Šo rakstu publicējusi www.nevainiba.lv lasītāja. Arī Tu vari publicēties. Sūti savas domas uz nevainiba.lv@inbox.lv

Dzīve ir dzīve un tajā mēdz iet visādi, mēdzam mīlēt, izšķirties, atrast citus, bet kāpēc nespējam atklāti izrunāties, kad esam atraduši citus, ko mīlēt, kad ir klikšķis un draudzene/draugs vairs nav nekas, bet nešķiramies un prom neejam? Kāpēc turpinām otru krāpt un izmantot, kāpēc turpinām dubultu dzīvi, kāpēc sāpinām visus tuvos cilvēkus sev apkārt, kāpēc nespējam atklāti izrunāties? Nu nav tā, ka ilgu laiku esam mīlējuši, bet pēkšņi pat nespējam ar viņu runāt par patiesām vērtībām, ko vēlamies, kas mums ir vajadzīgs, kāpēc nespējam palikt kopā un nespējam arī izšķirties! Kā varam būt laimīgi nepārtraucot iepriekšējās attiecības un melojot jaunajai mīlestībai, un vai tā ir mīlestība, ja vienlaikus tiekamies ar diviem, itkā mīļiem cilvēkiem? Vai vispār tā ir bijusi mīlestība, vai vienkārši kaisle un iekāre, kas ar laiku pazūd, bet kautkas tomēr mūs saista, ja nevaram izšķirties? Tas ir pieradums, pienākums, gļēvulība vai vienkārši sevis nemīlēšana?

Daudz esmu domājusi par šiem jautājumiem, analizējot savas sajūtas, mēģinājusi iedomāties sevi otra vietā un nonākusi pie vienas, nevisai glaimojošas atziņas! Mēs neesam par sevi pārliecināti, mēs paturam atkāpšanās ceļu, vai vienkārši esam egoisti paturot rezerves variantu!

Par to, kā jūtas rezerves variants citreiz……

Zita

SEKO MUMS

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

IETEIKT

9 komentāri

Publicēts Mazliet intelekta

Posted by: brivruna | Jūnijs 19, 2010

nevainiba.lv grib būt atvērta cilvēkiem

Sveicināti labvēļi, nelabvēļi, astes cēlēji un lielākie apsmējēji,

Vietne nevainiba.lv vēlas būt atvērta cilvēkiem, kam ir ko teikt un kas vēlas savas domas izteikt publiski interneta vidē. Tāpēc ikvienam ir iespēja atsūtot savas pārdomas par aktuālām cilvēces problēmām uz e-pastu nevainiba.lv@inbox.lv un tās tiks publicētas šajā blogā.

Pārdomas var būt par pilnīgi vienalga kādu tēmu, galvenais lai tas būtu aktuāli vēl kādam un raksts nestu kādu daļu emocijas un autora viedokli.

Cerot uz turpmāku veiksmīgu sadarbību
Jūsu padevīgais kalps
Bunģis

P.S. Esmu gatavs sarunām un jautājumiem. E-pastu lasu katru dienu :)

SEKO MUMS

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

IETEIKT

Komentēt

Publicēts Mēslaine

Posted by: bunģis | Jūnijs 15, 2010

Bezjēdzīgā vilkšana garumā

Bunģim derdzās. Kas? Negribu pat iedomāties, ko Jūs nodomājāt. Drīzāk izraisa neizpratni. Protams, par neko citu, kā par vīriešu un sieviešu attiecībām man ir sasāpējis.

Pasaulē, Latvijā, Rīgā un Ventspilī ir tik daudz brīvu vīriešu un sieviešu, bet kāpēc šajā pasaulē ir tika daudz pāru, kuri gatavi visiem spēkiem savu attiecību nāvi vilkt garumā mēnešiem, dienām, gadiem?

Pēdējā laikā ir tik daudz šādu piemēru manu draugu un paziņu lokā. Kāda mana draudzene pirms vairākiem gadiem palika stāvoklī no sava lieliskā vīrieša.

Protams, nepagāja ne pusgads, kad lieliskais bija jau tālēs zilajās citas apskāvienos.

Ir pagājuši jau vairāki gadi, bet šī dāma joprojām tic, ka gan viņa, gan viņas lieliskais iztrakosies un viņi atkal būs kopā un laimīgi nodzīvos turpmāko mūžu. Tas arī viss izklausītos kā pasakā, ja ik pa laikam abi atkal nesaietu kopā un nenodzīvotu divus trīs mēnešus kā pāris un tad atkal kādam no viņiem uzrodas cita interese. Ziniet? Skumji man tas no malas šķiet. Kā nāves dienas vilkšana garumā, jeb bezjēdzīgākās divu cilvēku attiecības. Neviens no viņiem nezin, ko grib patiesībā, bet gada laikā uz pāris mēnešiem salūzt. Un tā jau vairākus gadus.

Un šāds nav tikai viens gadījums. Ļoti iespējams, ka nekad neesmu izjutis tik aklu un patiesu mīlestību, ka būtu gatavs ar kājām un nagiem cīnīties par to cilvēku, kas man ir pateicis – pietiek, šķiramies. Nebūtu. Nedaudz pārdzīvotu, bet turpinātu dzīvot tālāk, jo manī ir svēta pārliecība, ka ar varu neviens nevienam nevar piederēt. Un ja kāja ir paslīdējusi vienreiz, tas nozīmē, ka tā var paslīdēt vēl un vēl.

Godīgi teikšu smieklīgi šķiet, ka šķiras un saiet kopā, šķiras un saiet atkal kopā. Tad es pie sevis uzdodu jautājumu: “Vai tiešām pasaulē trūkst citu cilvēku kam pilnībā atdot sevi gan garīgi, gan fiziski?”. Neticu. Neticu, ka ir vērts sevi mocīt ar to cilvēku, kas nevis tevi papildina, bet iztukšo un jauc prātu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka otrs cilvēks blakus ir tāpēc lai mani papildinātu, uzlabotu un dotu papildus stimulu dzīvei, nevis liktu nemitīgi domāt, ka kaut kas nav kārtībā, ticēt brīnumiem, atbildēt uz nebeidzamiem telefona zvaniem. Bet kā saka – katram savs…

SEKO MUMS

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

IETEIKT

4 komentāri

Publicēts Mazliet intelekta, Simple life

Posted by: irsis | Jūnijs 9, 2010

Sieviete spēj celt un gremdēt

Aizsākot šo rakstu es nedaudz pagūglēju, lai paskatītos, ko par to domā citi latviski runājošie interneta komūnas pārstāvji. Nonācu pie šādām atziņām:

• Sieviete paliek neinteresanta blakus neinteresantam vīrietim;
• Kāda ir sieviete, par tādu viņa spēj padarīt arī savu vīrieti;
• Ja vīrietis blakus sievietei neattīstās, tad viņš noteikti degradējas;
• Rainis – „Pastāvēs, kas pārmainīsies!”;
• Sievietes hobijs – no nulles taisīt sev ideālo vīrieti;
• Kad vīrietim ir slikti, viņš meklē sev sievieti, kad kļūst labāk, viņš meklē citu sievieti;

Tagad pievērsīsimies dažiem piemēriem, kad vīrietim blakus esoša stipra sieviete ir spējusi to celt. Šādi piemēri nekur tālu nav jāmeklē. Dzeltenās preses kuluāros jau kopš mūsu Prezidenta ievēlēšanas klīst runas par tā kundzes neapšaubāmo harizmu un totalitāro ietekmi uz savu vīru. Šeit neiedziļināsimies sīkumos un niansēs, jo ar tām katrs var iepazīties interneta vidē vai, piemēram, lielākajos drukātajos medijos ar atpakaļejošu datumu. Otrs piemērs ir Bils Klintons, pēc seksa skandāla ar Moniku Levinsku viņa kundze reaģēja vairāk nekā korekti, netika sarautas laulības saites, viņa neļāvās publiskai netīrās veļas mazgāšanai, bet šis jautājums tika risināts ģimenes iekšienē, protams, ka mums nav zināmas šī stāsta aizkulises, kā arī tas, kādu uzupurēšanos no sievietes šāda rīcība prasīja. Tomēr viennozīmīgi var teikt, ka tā bija stipras gribas sievietes cienīga.

Pirms neilga laika ar kādu draugu runājām par šo jautājumu un viņš minēja vienkāršu dzīves piemēru saistībā ar kādu tā paziņu. Puisis dzīvoja samērā pieticīgos apstākļos, bet līdzko iepazinās ar savu sirdsdāmu tā kļuva pavisam cits cilvēks, sāka veidot karjeru, pārcēlās dzīvot uz lepnāku dzīvokli, iegādājās jaunu auto. Vārdu sakot darīja to, ko nekad nebija iedomājies darīt, jo viņam bija ērti savā esošajā komforta zonā, kā arī viņš bija par kūtru, lai no tās izkāptu. Es iebildu, ka caur šo vīrieti viņa sieviete tika realizējusi savas vēlmes. Jā, iespējams, ka man arī bija taisnība, tomēr vai to var nosodīt, ja sieviete to prot pasniegt tā, ka arī vīrietis ir laimīgs un īstenojot viņas iedomas zināmā mērā attīstās? Vai ir slikti cilvēkam, kuram nav savu tālejošāku plānu un ideālu, aizdot savējos? Es domāju, ka nepavisam nav.

Atgriežoties pie gremdēšanas. Kāds cits mans paziņa iepazinās ar jaunu un skaistu būtni. Attiecības viņiem bija rožainas vismaz gadu, bet tad viss palēnām sāka mainīties. Aizvien biežāk sieviete sāka pārmest viņa satikšanās ar draugiem, skatīšanos uz citām sievietēm, to, ka viņš tik maz izsaka tai komplimentus, līdz pārmetumi jau kļuva tik banāli, kā – tu, vecais, aiz sevis atkal neesi aiztaisījis poda brilli! Vīrietis laikam ejot manāmi izdila gan fiziski, gan psiholoģiski, līdz beidzot sāka sievietes pārmetumiem iebilst, pacēla balsi, arī sasita kādu trauku. Protams, ka viņš bija mēģinājis runāt, centies laboties, bet nekas no tā ko viņš darīja viņa sirdsdāmu neiepriecināja, tas tikai sakurināja to vēl vairāk un tad, kad visas iespējas risināt sarunas diplomātiskā ceļā tika sagrautas, vīrietis pievērsās fiziskam spēkam. Nē, viņš savai sievietei netika sitis, bet kulaki pret sienu tika triekti regulāri. Ko citu darīt sprostā iedzītam stiprā dzimuma pārstāvim? Kā rīkotos stūrī iedzīts un pastāvīgi terorizēts zvērs? Kad ar paziņu šo situāciju izrunājām, secinājām – viņa sievieti abu attiecības ir nogurdinājušas, bet viņa nav gatava spert izšķirošo soli un tās izbeigt, tādēļ sāk izmantot tādus ieročus, kā psiholoģisko teroru. Pēc mūsu sarunas vīrietis pārtrauca ieilgušo kara stāvokli, šķiroties no savas partneres. Sekoja puņķi un asaras, pēkšņi viņš bija atkal kļuvis labs. Vēl ilgi pēc attiecību pārtraukšanas šis vīrietis jutās mazvērtīgs, tam šķita, ka viņš ir agresors, kurš prot strīdus risināt tikai ar dūrēm, jo par tādu to tika saukusi sieviete. Viņu sāka baidīt jauna attiecību veidošana, jo no visas sirds nevēlējās kādai nodarīt pāri. Morāle? Tāda kā iepriekšminētajā atziņā – ja vīrietis blakus sievietei neattīstās, viņš noteikti degradēsies.

Ar šo visu es nevēlos kādu atrunāt no attiecībām. Gluži pretēji. Vēlos aicināt rūpīgi izvēlēties partnerus ar kuriem vēlamies aizvadīt savas dzīves. Te vietā ir teiciens – neskati vīru no cepures. Izvērtēsim cilvēka iekšējo pasaule, meklēsim viens otrā kopīgas intereses, sarunu tēmas, jo labāk taču nodzīvot dzīvi kopā ar draugu nevis ienaidnieku. Vīrietis, protams, ir ģimenes galva, bet sieviete kakls. Vai jūs izvēlētos vāju kaklu jeb tukšu galvu?

Sievietei ir liela vara attiecību veidošanā, tomēr, runājot par sievietes spēju vīrieti celt, lūdzu, nepārprotiet mani. Es nedomāju, ka sievietei ir jāizvēlas tukšs vīrietis. Sievietei jāizvēlas līdzvērtīgs vīrietis, vismaz psiholoģiskā līmenī. Jo līdzvērtīgi partneri var lieliski papildināt viens otru, pilnveidoties roku rokā. Tikai šādos gadījumos var izpausties sievietes spēja vīrieti pilnveidot, neaizmirstot arī par sevi. Nobeigšu ar frāzi – sieviete paliek neinteresanta blakus neinteresantam vīrietim. Tomēr piebildīšu, ka šī ir divvirzienu atziņa.

Ko jūs par to domājiet? Lūdzu, izdariet savus secinājumus vai ieteikumus komentāru sadaļā!

IETEIKT

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

8 komentāri

Publicēts Mazliet intelekta

Posted by: irsis | Maijs 31, 2010

Brunču mednieka atzīšanās

Krūzē kūpoša melna kafija, uz virtuves galda žurnāla Klubs jaunākais numurs, bet radio uzgriezts uz SWH viļņa. Tā iesākas mans rīts. Ak jā, vēl nevar aizmirst cigareti, bez tās mans rīts būtu nepilnīgs, gluži kā bez pārējā iepriekšminētā. Divdesmit minūtes veltu nesteidzīgi smēķējot un malkojot kafiju. Žurnālā uzmanību piesaistījis raksts par valdonīgu sieviešu savaldīšanu, mutes kaktiņi neviļus savilkušies smīnā. Pazīstu sievietes labāk kā pats sevi un manā pašapmierinātībā ar šo faktu var saskatīt narcisma iezīmes. Es par to nekautrējos – pašpārliecinātība un vienaldzības maska ir mani ieroči. Esmu brunču mednieks. Katru nedēļas nogali iekāpju citos brunčos, kā saka – mainu sievietes kā zeķes, reizēm pat vairākas vienas dienas laikā. Apzinos savu pievilcību; mani nopēta lielākā pretimnācēju daļa. Reizēm tas ir pat traucējoši, tomēr neviena no pasaules baudām nespēj aizstāt to labpatiku, ko tādējādi gūst mans ego.

Tikai nepārprotiet mani – es ļoti mīlu sievietes. Tas arī ir tas sliktākais manī, ka mīlu ikvienu sievieti, tomēr rūpīgi izvēlos to, kuru visvairāk mīlēšu šovakar. Es nepievēršu vērību gadiem, ja vien viss ir likuma ietvaros, vai stāvoklim sabiedrībā, bet reliģiskie uzskati man ir pilnīgi vienaldzīgi. Pats esmu ateists no matu galiņiem līdz pat papēžiem, ticu tikai un vienīgi sev un saviem spēkiem.

It nekas manā dzīvē nav nokritis no gaisa, visu esmu izcīnījis ar sviedriem vaigā, iekarojot atzīstamu stāvokli sabiedrībā un bankas konts pāris reizes mēnesī papildinās par vairāk nekā pieklājīgu summu. Vēl neesmu sasniedzis Jēzus vecumu, bet tālu līdz tam arī nav. Varu sevi uzskatīt par veiksmīgu jaunu vīrieti, jo man ir viss ko vēlos.

Vakar šie manas personības postulāti sašķobījās. Ticiet vai ne, bet mani atbruņoja sieviete. Šorīt kafiju malkoju ilgāk nekā parasti, lai pārdomātu notikušo. Viss bija kā parasti, ziedi un izsmalcināta šokolāde, vakariņas Vincentā, piedāvājums paviesoties manos apartamentos. Atteikums. Sasodīts, pirmais kurvītis manā pārliecināta vecpuiša karjerā. Viņa smaidīja un teica, ka vēlētos nesteigties, iepazīt mani palēnām. Es gribēju visu uzreiz, tagad un tūlīt. Šoreiz tas nebija iespējams. Pēc vakariņām pavadīju viņu līdz tramvajam. Dīvaina rīcība, jo mans lepnais auto stāvēja turpat pie Vincenta, tuvējā šķērsielā. Pat nezinu kādēļ, bet biju nokautrējies kā jauns puika, atvadoties jutu, ka nosarkstu. Pirms kāpšanas tramvajā, viņa veltīja man skūpstu, uz vaiga, tad nesteidzoties apgriezās un atpakaļ neskatoties ieņēma savu vietu transportā. Mans skatiens tai sekoja, atzinīgi novērtēdams ikkatru valdzinošās sievietes kustību. Vēl brīdi kavējos pieturā, iegrimis pārdomās par notikušo, tad devos uz savu auto. Roka neviļus sniedzās pēc cimdu nodalījumā guļošā telefona, lai nosūtītu ziņu – pateicību par labi pavadītu laiku, aiz sava mulsuma, biju aizmirsis to izsacīt klātienē. Nekad vēl šādi netiku rīkojies, bet tobrīd tas likās pareizi.
Mēs tikāmies vairākus mēnešus. Ar katru tikšanās reizi es aizvien vairāk kautrējos no sava materiālā stāvokļa un brunču mednieka slavas. Sāku viņu maldināt, izdomāju sev citu uzvārdu, aizņēmos drauga golfiņu, kad kaut kur izbraucām, ja devāmies vakariņot, tad aizbildinājos, ka man nav liekas naudas un izvēlējos iespējami lētākus variantus. Runājot par vakariņām todien – Vincentā, teicu, ka tiku iztērējis visus savus ietaupījumus. Es gribēju, lai šī sieviete iemīl mani tādu kāds esmu tajā brīdī, man bija patiess kauns par pagātni, ar nepatiku atsaucu atmiņā sevi pirms satiku viņu. Reiz tiku uzaicināts pie draudzenes vecākiem, kuri mitinājās nelielā divistabu dzīvoklītī vienā no Ilūkstes ielas daudzstāvu namiem. Uzņemšana bija sirsnīga, abi vecīši pieņēma mani kā dēlu, tiku pabarots, apčubināts. Pēc šī vakara apņēmos atklāt savai sievietei visu patiesību.

Nākamajā dienā aizbraucu pie viņas uz darbu ar savu auto, nopirku klēpi rožu, uzcirtos. Ieraugot mani, nevarēja nepamanīt šoku draudzenes acīs. Centos visu paskaidrot, sniedzu rozes, bet laikam tas viss sanāca saraustīti un pagalam neveiksmīgi. Par atbildi saņēmu pļauku sejā. Atlika tikai noskatīties kā mana mīļotā raudādama pārskrien ielu un neskatīdamās atpakaļ straujā solī nozūd tuvējā šķērsielā. Norīdams pazemojumu, kā izbiedēts zvērs paslēpos no garāmgājēju ziņkārīgajiem skatieniem aiz auto tumši tonētajiem stikliem.

Ilgi centos viņu sazvanīt, braucu pie viņas uz mājām, sūtīju ziedus, konfektes. Nekad nesaņēmu atbildi, telefons tika izslēgts, durvis aizcirstas mana deguna priekšā. Es raudāju, smagi pārdzīvoju faktu, ka viņas vairs nav man blakus. Sasodīts. Kā man pietrūka to smieklu, tās mīlestības pilnās balss, to maigo roku!

Laiks vilkās kā nesteidzīga večiņa un es palēnām sāku viņu aizmirst. Tā jau saka, ka laikam esot liela vara un tas dziedējot visas brūces, tostarp arī manu salauzto sirdi. Es atkal metos jau teju aizmirstajā uzdzīvē, atkal sievietes manā dzīvē mainījās gandrīz ikkatru vakaru. Daudz dzēru, aizmirsos, darbu apmeklēju aizvien retāk un retāk līdz pārstāju turp doties pavisam. Mani uzkrājumi bankās plaka strauji, naudu neskaitīju un netaupīju. Kādu vakaru, nedaudz iedzēris, sēdos pie auto stūres un bezmērķīgi braukāju pa Rīgu. Acu skatiens šaudījās apkārt, meklēdams iekarojamas sievietes. Nobraukāju tā kādu stundu, līdz apstājos pie luksofora uz Valdemāra ielas. Neviļus paskatījos uz blakus esošo auto un ieraudzīju viņu. Jau sadzijušās rētas ar troksni pārsprāga. Nolaidu auto logu un māju. Viņa mani pamanīja, tomēr reakcija nebija tā, kā tiku cerējis ieraudzīt, novērsusi skatienu viņa strauji uzsāka braukt. Es turējos līdzi, lavierēdams satiksmes plūsmā. Tuvojās luksofors, mirgoja oranžā gaisma, bet viņa nebremzēja. Mana sirds sarāvās, jutu adrenalīnu piepildām vēnas, strauji nobremzēju. Viss vienā mirklī tapa tik nereāls, skatiens sagriezās. Cilvēku pārpilns autobuss aizslaucīja manu mīļoto, kā putekli dzīves mutuļos. Nekad iepriekš nebiju domājis par to, cik gan dzīvība ir trausla, tāpat, kā neticēju savai spējai mīlēt.

***

Novakara saule glāstīja priežu galotnes, vīteroja putni. Kāds vientuļš stāvs paslēpies koku ēnā vēroja tālāk notiekošo procesiju. Bariņš melnā tērptu cilvēku skumji noraudzījās kā kapā tiek guldīts sarkankoka zārks. Kad kaps bija aizbērts un visi izklīduši, kādu brīdi pie tā vēl uzkavējās sirms pāris. Beidzot arī tie aizgāja. Vientuļais stāvs iznira no ēnas un vēl pēdējā tā vakara saules gaisma atklāja mūsu stāsta varoni. Piegājis pie kapa kopiņas viņš izvilka no azotes tumši sarkanu rozi. Otrā rokā pazibēja kas sudrabots. Roka lēni cēlas pie galvas un nejaušs vērotājs šajā kustībā varēja sazīmēt ko ļaunu vēstošu. Atskanēja šāviens. Putni izbiedēti pacēlās no koku galotnēm, skaņa vēl kādu brīdi atbalsojās kapu klusumā. Augums saļima pār svaigi kapu kopiņu. Roka neatlaida sarkano rozi. Pēc brīža arī saule norietēja pavisam. Pār kokiem nolaidās tumsa.

IETEIKT

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

10 komentāri

Publicēts Netīrie noslēpumi

Posted by: bunģis | Maijs 25, 2010

Vīriešu – visu biksēs

Nebūs ne par maucību, ne izklaidēm, ne sievietēm, ne mīlestību. Šoreiz mani un kādu manu draugu interesē viens jautājums. Viens vienīgs. Īsais.

Paši esam pamanījuši, ka ar katru dienu paliekam arvien vecāki un vecāki. Nevienam tas nav noslēpums. Bet kāpēc vīrietis, kad paliek vecāks visu vēlas sabāzt biksēs? Kādreiz vilku T-kreklu un tas tik smuki plīvoja vējā, bet tagad pieķeru sevi pie domas, ka stīvēju biksēs. Tāpat arī ar ikdienas kreklu. Arī to cenšos iestīvēt biksēs. Pavērojiet. Tiešām pieauguši vīrieši aukšdaļas apģērbu vairums ir iestivējuši biksēs un neļauj tam karāties pāri jostas vietai.

Gribētu dzirdēt gan sieviešu, gan vīriešu viedokli kas tam varētu būt par iemeslu. Komentārs, ka bunģim trūkst smadzeņu gan nebūs tas ko gaidīšu. Trūkst, iespējams, bet pakustiniet tad Jūs savas vienreiz Lūdzu…

IETEIKT

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER

18 komentāri

Publicēts Mēslaine

Older Posts »

Kategorijas