TAVA IESPĒJA AUGT…

Pēc dabas esmu vērotājs. Dabas pētnieks un cilvēku vērotājs. Jā, un nenoliegšu, dažkārt ar viņiem spēlēju tikai sev saprotamas spēles. Tad nu arī šoreiz, kādā no pieaugušo cilvēku izklaides vietām ap 3:24 naktī uznāca vēlme uzspēlēt kādu no spēlēm.

Nostājos dancefloor malā, nopirku kolu, lai izskatās, ka lietoju alkoholu. Ar acīm pārbraucu tur esošos cilvēkus. Izvēlējos mērķi. Kapēc tieši viņu, tas ir pavisam vienkārši, jo priekš esošās izklaides vietas viņai bija salīdzinoši maz gadu un varēja just, ka īsti nespēj iejusties, lai arī bija kopā ar draudzeni un atšuva visus sadzērušos dejotgribētājus…

Mans mērķis bija spēle. Bet viens no svarīgākajiem noteikumiem, ko izvirzīju, bija nesākt komunicēt. Kā vienu no pirmajiem ieročiem mēģināju veidot acu kontaktu. Patiesībā tas izdevās pārāk labi, jo varēja redzēt tajās, ka meiteni šis pasākums tā līdz galam neuzrunā, bet mistisks nepārāk izskatīgs vērotājs dancefloor malā viņai lika nedaudz satraukties. Arī atpakaļ tika raidīti acu skatieni un draudzenei pāris frāzes ar galvas uzmetienu manā virzienā. Kas svarīgi šajā spēlē – spēlē līdz galam. Uz brīdi pazudu no savas ieņemtās lūriķa vietas un devos pamainīt skata punktus. Redzot, ka viņa ar acīm meklē mistisko vērotāju…Atkal saskatījāmies…

Otrais pārbaudījums notika pīpētavā. Ieeju, un tur viņas stāv. Pieeju pie viņu galdiņa, ieskatos acīs, bet nekomunicēju. Apstājos, nepīpēju, uzgriežu nedaudz muguru un itkā vēroju apkārt notiekošo. Izdzeru kolas glāzi, nolieku uz galda, pārmetu acu skatienu viņai un draudzenei un aizeju prom.

Šis solis viņu nedaudz uzvilka. Abas ar draudzeni apsēdās pie galda dancefloor malā un spaidīja telefonu. Es aizgāju pie bāra, nopirku jaunu koliņu, un apsēdos viņām blakus. Izvilku savu telefonu un tēloju, ka tur mani drausmīgi kas aizrauj un liek smieties. Patiesībā jau spaidīju savus kontaktus šurpu turpu. Saskatījāmies, varēja just, ka viņa grib ko teikt…es piecēlos un aizgāju…ja spēlē tad līdz galam

Vakars gāja uz beigām. Pamanīju, ka abas draudzenes pazudušas. Gāju paskatīties vai nedomā iet projām. Gāja. Nodibināju acu kontaktu, un draudzenes, lai arī saģērbušās ziemas jakās sēdēja pie garderobes un prom negāja. Es tikmēr mierīgi dzēru jau kuru koliņu (daudzi domāja, ka dzeru viskiju ar kolu) un skatījos televizoru. Viņas apsēdās šoreiz blakus man. Uz netālu esošā sola. Es skatījos mierīgi televizoru, komunicēju ar nejaušiem garāmgājējiem, kuri pārbaudīja netālu esošajā aparātā cik nu promiles ir sadzēruši, bet ar viņām nē. Nedrīkstēju. Ja spēlē tad spēlē. Pārlaidu skatienu viņas acīm, veltīju pāris interesantas grimases, sasmaidījāmies. Varēja, just, ka viņai ir vēlme uzsākt sarunu, bet nesaprot manus mērķus. Savukārt es domāju, vai drīkstu runāt, ja viņa mani uzrunā. Nolēmu, ka drīkstu, bet tikai pamatfrāzes un nekāda medus, jo tāds nebija mans mērķis. Blakus man piesēdās mans draugs, kurš iereibis uzreiz uzsāka sarunu, man pat atļauju neprasot. Saruna gan īsti viņiem neveidojās, es fonā tikai skatījos reakcijas. Viņu mana uzvedība bija nedaudz uzvilkusi. Jo runāja strupi, nedaudz asi un skatoties uz mani, nevis sarunu biedru.

Viss beidzās ar to, ka viņa manā virzienā raidot pārmetošu skatienu devās mājup. Es tikai pasmaidīju un garām ejot teicu – spēle…

Protams, var piekrist, ka nedaudz netīra spēle un ne īpaši korekta līdz galam, bet mērķi man tieši nulles vērtībā bija uz viņu. Man jau viss ir, tikai nedaudz kādreiz gribās uzspēlēt. Gluži, kā tiem kam ir nauda, gribās uzspēlēt spēļu automātus, jau zinot, ka būs vienalga laimēs vai zaudēs…

IETEIKT