Neesmu no tiem vīriem, kas var sist sev uz krūts un lepni teikt, ka manā dzīvē ir bijis lērums dažādu sieviešu un attiecību. Tai pašā laikā neesmu no tiem, kam to nav bijis vispār. Esmu arī cilvēks, kam patīk analizēt sevis piedzīvoto, atskatīties ar pēc iespējas objektīvāku skatu pagātnē un vērot sev apkārt notiekošo.
Mana šīs dienas tēma ir tik spēcīgie un maģiskie vārdi – “Es Tevi mīlu“!
Gribu piebilst, ka šis būs tikai manu iekšējo patiesību un domu iztirzājums ļoti šaurā un konkrētā aspektā, nevis vispārizglītojošs materiāls par tēmu kā tādu.
Tātad, kā jau katram man ir bijusi lielā un pirmā mīla, viss bija kā pasakā, bet jauns un nepieredzējis būdams, laikam ejot, spēju kā jau kārtīgs zellis to visu sačakarēt. Manai maigajai dvēselei tas bija smags posms, bet ārēji, protams, neviens un nekad neko nemanīja. Nedaudz savus radziņus aplauzis, nolēmu, ka metoties janu attiecību virpulī, ļoti cītīgi piedomāšu pie pagātnes kļūdām un centīšos visu darīt pareizi.
Bet cik spēcīgi es šajā visā vīlos….tas bija zibens trieciens manā galvā…..tā atziņa, tā atziņa, ka arī šajā jautājumā nepastāv vispārējas patiesības un instrukcijas. Lai cik es censtos, katra reize būs kā pirmā un katru reizi es šo attiecību priekšā stāvēšu kā mazs, dzīves nepieredzējis puišelis.
Neskatoties uz iepriekš rakstīto, es tomēr iemācījos no iepriekšējās pieredzes smelties labuma un izlobīt visai raupjas, bet tomēr patiesību atblāzmas. Likās, ka esmu atpakaļ uz pareizā ceļa, no kura tik sen savās domās biju noklīdis. Bet, ai….ai, ai…….. kā es atkal maldījos savā pārliecībā! Nedaudz īsi par šo:
Biju atkal atradis tā dēvēto otro pusīti. Kopā sabijām nedaudz vairāk kā trīs gadus, viss bija ok, bet pēdējo gadu mani mocīja dīvaina sajūta….es biju izteikti sapinies savās jūtās un izpratnē par to, kas ir mīlestība un kāda tā ir manā sirdī pret šo cilvēku. Saku, ka mīlu, cenšos arī sev to iegalvot, bet kaut kas zemapziņā tam visam spēlēja pretīm un lika apcerēt domu, ka varbūt tas nav tas, ko es meklēju, ka varbūt tā nav mīlestība, bet kas cits?! Es tik ļoti centos izprast savas klejojošās domas…………bet nekā………….par lielu, negaidītu pārsteigumu vienas liktenīgas dienas un nakts cēloņu un notikumu virknējumu rezultātā pārrāvu attiecības ar šo cilvēku burtiski uz līdzenas vietas, lai gan vēl iepriekšējā dienā teicu: “Es Tevi mīlu!” un es no sirds tā arī it kā domāju. Viņai nebija nemazākās nojausmas, ka kas tāds vispār varētu notikt. Kā teikt – tajā brīdī es viņu vnk izsmērēju pa grīdu. Tas bija lakonisks, cietsirdīgs un egoistisks klikšķis. Vēl līdz šim brīdim es ik pa laikam mokos sirdsapziņas pārmetumos un sev nespēju piedot to, ka tomēr spēju pārkāpt lielu daļu savus morāles un jūtu pasaules principus, bet arīdzan apzinos, ka savādāk nemaz to nebūtu iespējams novest līdz galam. Stulbākais jau tas, ka es, dienām ejot, nesajutu nekādas ilgas pēc tā kas bijis, tikai neizsakāmu žēlumu par to, ko es nodarīju tobrīd otram.
Reāli sanāk, ka esmu nodzīvojis visus tos gadus domādams un sacīdams, ka viņu mīlu, bet izrādās, ka nē?!
Jautājums - TAS VISPĀR IR IESPĒJAMS?
Tagad no šiem vārdiem vairos un neesmu arī vairs lietojis, jo negribu atkal sev neapzināti melot?!
Lūk, par šo man secinājumu nav un droši vien ilgi prātošu, kas ir manā galvā un sirdī. Kā vispār saprats un izprast to, ko jūtu…..laikam jau patiesība ir dziļi manī vai arī tās nav….?!
Bunģis
irsis
patoss
brivruna
Mēnessmeitēns
aijanr1
Vispirms ne par tēmu – man jau ļoti patīk tas “nēesmu” – negribu piesieties, izskatās gandrīz vai jauki…:)
Bet par tēmu – nu sievietes šitādus sauc par maitām. Mans Tev ieteikums (kaut tādus nevienam nevajag dot) – neprecies un neradi bērnus. Cilvēkiem daudz sāpju nodarīsi. Jo atbilde uz Tavu jautājumus ir: JĀ, IR IESPĒJAMS! Bet – VAI VAJAG???
By: Liis on Februāris 15, 2010
at 21:05
Visai skarbi no Tavas puses, taču gribu piebilst, ka tā nav mana ikdiena. Uzksatu, ka neprecēties un neradīt bērnus, galīgi nebūtu tas pareizākais……un par to, ka nodarīšu tikai sāpes – ne vienmēr, ne visur un ne tikai….
By: patoss on Februāris 16, 2010
at 12:37
es tevi saprotu. un tomēr, ja jūti, ka attiecības labi nebeigsies, otrs cilvēks (tāpat kā sevi pašu) ir tam jāsagatavo, jo vienkārši ņemt un pārcirst ir brutāli.
By: Afrodīte on Februāris 15, 2010
at 23:00
Jau ieprieksh atvainojos par par savu datorraxtiibu!
Iipashi – Liis! 
Cik briesmiigi apcereejumi, un veel briesmiigaaki secinaajumi! Sauciet mani par ideaalistu, un noshaujiet, kad paarstaaju taads buut!
Miilestiiba ir visur un visaa, jo bez miilestiibas nekas nevar rasties. Miilestiibai ir 1000000iem formu, un tik pat daudz vaardu. Vienam tas ir Dievs, cit tam pasham lieto citu nosaukumu. Sakariigu attieciibu man arii taa iisti nav bijis, bet tas nav iemesls neticeet miilestiibai. Tieshi otraadi, tas ir mans miilestiibas exaamens. Kuru izturot var tikt pie galvenaas balvas – abpuseejas miilestiibas!
Miilestiiba lielaa meeraa ir upureeshanaas. Cik daudz es speeju upureeties sava miilamaa objekta deelj? Ja esmu gatavs? Atbildot uz sho jautaajumu, sanjemu atbildi: Vai, un cik ljoti es sho objektu miilu. Miili savu tuvaako, VAIRAAK kaa sevi pashu. Un viss buus – priimaa!
Izklausos laikam baigi bargs, raxtiishu dzejaa.
Deg smaidi,
Kā sveķeļu dzirxtis šķiļas,
Deg smaidi,
Kuros nepieviļas,
Taadus lasu un kraaju,
No smaidiem ceļu māju.
Taa buus visskaistaakaa eeka virs zemes,
Taa buus vislielākā MIILESTIIBA.
Pret 1 smaidu es 2us lieku,
Un tad juus redzeesiet savas doshanas lielumu,
Un savu njemshanas prieku!
Smaidiet,
Un naaciet ciemaa,
Taa buus vissiltaakaa vasara,
Ziemaa!
Manupraat, taada IR taa miilestiiba.
By: SHPOX on Februāris 15, 2010
at 23:23
Esmu sieviete, taču likās, ka maniem vardiem uzrakstīts, tikai es esmu izdarījusi secinajumu sev, kas esmu tik nepacietīga un neiecietīga, ka ar savām domām par sīkumiem pati sabojāju to mīlestības vertību, kas manī bij un tadēļ arī ir tik nepastāvīgas jūtas, ka vienu dienu patiesi mīlu, bet citu liekas tam visam nav vertības. Iespejams esam cilveki, kuriem nav tik daudz svarīgi lai mani mīl, bet pasiem mīlet otru, taču nereti cilvēki pasi neļauj man sevi mīlēt..un tā es sevī mīlu klusībā to cilvēku, kurš man ir nepieejams, bet samierinos un esmu kopā ar cilvēku, kuru mīlu tad, kad viņš man ir labvēlīgs. Tas sajūtas mainas un reizem nesaprotu vai tas ir normāli vai nav un vai esmu spējīga mīlēt…
By: Hmm.. on Februāris 15, 2010
at 23:29
Egoistiski, bet tomēr nedaudz nomierinoši ir apzināties, ka neesmu ar savām domām un iekšējām cīņām viens!
By: patoss on Februāris 16, 2010
at 08:29
maita ne maita….
klau, a vecis kko sāk darīt, ja nav pārliecināts, ka būs rezultāts- lūst vai plīst?
“Biju atkal atradis tā dēvēto otro pusīti.”
ar pusēm nemētājas. ja pusi nocērt- iet bojā viss. nu, tārpiem un dārzeņiem ataug….
Hmm..> un tā jau ir krāpšana, mīlēt vienu un drāzties ar citu, lai būtu “kā visiem”. tu pasaki tam, ar ko drāzies, ka mīli to nepieejamo- viņš to izturēs?
By: ciris on Februāris 16, 2010
at 00:19
Ne gluži tā viss ir un negluži tas ir tik vienkārši atrisināms. Ja tā būtu, diez vai mums rastos jautājumi un apceres par šo tēmu.
By: patoss on Februāris 16, 2010
at 08:27
Jebkurās izjukušās attiecībās iet bojā daļiņa no abu dzīves, no uzticības un sirdsmiera, tikai ne visi to uzreiz spējam saskatīt! Dažreiz vīrietis pēc gadiem saprot, ka pametot mīļoto ir pametis daļiņu no sevis!
By: Zanda on Marts 28, 2010
at 09:33
Izlasot radās sajūta, ka tas rakstīts par mani (atšķirība tikai tajā ka neesmu vīrietis, bet sieviete)!
Un man radās jautājums, interesanti kā vīrieši sauc sauc šadas sievietes? Par maitām?
By: smile on Februāris 16, 2010
at 00:39
Uzskatu, ka sauc jau visādi, tāpat kā arī džekus! Tikai tajā visā ir liela un ļoti daudziem neredzama nianse – starp MAITU un domās … jūtās NOMALDĪJUŠOS SIRDI ir liela atšķirība.
Gribu vēlreiz piebilst, ka šajā jautājumā reti mēdz būt melns un balts, ir tikai dota iespēja mums katram meklēt šo zelta pavedienu, kas katrā gadījumā būs ar citu nokrāsu.
By: patoss on Februāris 16, 2010
at 08:34
ja pats cilvēks nav laimīgs, tad nav iespējams mīlēt otru. labāk skarbi pamest, nekā mocīt sevi, tad vēlāk arī citus… atceroties, kā mani vecāki “dzīvoja” kopā šā iemesla dēļ, paliek žēl gan viņu, gan sevis. tagad pašai ir bail veidot a da jebkādas attiecības, jo nevienu negribu mocīt vai tikt mocīta, kaut arī apzinos, ka tā nu tiešām nav pareizā rīcība.
ticu, ka izdarīji pareizi, lai arī kā tevi tagad varētu dēvēt.
By: misanda on Februāris 17, 2010
at 11:02
Es neteiktu,ka esi maita!!!Tas būtu pārāk vienkārši!!Tu esi nelaimīgs,līdzjūtību pelnošs cilvēks,jo nekad neesi mīlējis…Un diez vai arī mīlēsi..Liekas,ka esi no tiem indivīdiem,kuriem šādas jūtas ir svešas,kurš ir bez emocijām,kuram visā visu nosaka prāts.
Arī prāts ir laba lieta,bet tikai tad,ja tas ir vienots ar sirdi…Tev tās nav…Vismaz tās dzīvās,siltās,emocionālās,mīlošas…
Man Tevis ļoti žēl…
Darot otram ļaunu,atceries,ka tas nāks pār Tevi daudzkārt lielāks…Tāpēc novēlu Tev mīlestību…Bet uz sievieti,kura būtu tāda kāds esi Tu pašlaik….Un tieši tādu attiecību pārrāvumu -kādu veici Tu…Un tad parunāsim…vēlreiz..
By: Anunca on Februāris 17, 2010
at 20:28
Visai skaļi vārdi un manā uztverē bez visai reāla balstījuma. Sirds man ir īstajā vietā, to zin gan cilvēks, kuru sāpināju, gan mani draugi. (es neliekuļoju un rakstu, ko domāju). Lasot Tavu komentāru, saprotu, ka esi no tiem cilvēkiem, kam viss ir tikai divās krāsās, kas viegli un bez lielas iedziļināšanās sadala cilvēkus kategorijās …. protams, tas ir viegli, bet lielākā vērtība un cilvēku trūkums ir spēt paskatīties uz šādām lietām no dažādiem skata leņķiem (daudziem tas vispār nav dots) un tad izvilkt objektīvu vai mazāk objektīvu rezumē…
Jo, ja es būtu tāds, kā Tu domā, diez vai es ar ko šādu gribētu un būtu spējīgs padalīties publiskajā telpā un diez vai tas nomāktu manu sirdi…
By: patoss on Februāris 18, 2010
at 08:44
parliecinies vai miili pirms pasaki to skalji
By: marisa on Februāris 17, 2010
at 23:16
un ari izskjirties ir japrot….
taa, lai ” neizsmereetu pa sienu” un dotu iespeju otram turpmak vel joprojaam ticeet milestibai un but laimigam ar kadu citu
By: marisa on Februāris 17, 2010
at 23:19
Piekrītu un atzīstu, ka man vēl tāls ceļš ejams uz šo, bet jāpiebilst, ka šādas lietas visai gludi nenokārtosi….
By: patoss on Februāris 18, 2010
at 08:46
kāds sāpināja mani, tāpēc es sāpināju tevi, tu tāpēc sāpināji viņu, un viņa sāpinās kādu citu viņu. tā mēs viens otru bradājam un sāpinām, jo nav laika būt godīgiem pašiem pret sevi tad, kad tas būtu bijis patiešām nepieciešams.
kur “mīlestība” ir jūtas, kas beidzas, apslēptas “sāpes” (ļoti vispārīgi šajā kontekstā) ir tās, kas vada nevis sirds. jā, es noskaldu skarbi, bet mīlestība/mīlēt otru nebūt nav nenopietnāk par citām lietām dzīvē. vai ārstam, kurš aklās zarnas plīsuma vietā būtu operējis neesošus žultsakmeņus, pēc pacienta nāves teiktu-nekas, nākamreiz būs labāk? ok, cits piemērs-es nemāku vadīt automašīnu, vai tas ir attaisnojams, ka es tomēr sēžos pie stūres un izbraucu ielās? es to nedarītu, jo tā ir pārāk nopietna lieta. bet ar ko mīlestības solījums otram cilvēkam ir mazāk nopietns? varbūt ja būtu tikpat nopietna attieksme pret mīlestību kā pret citām lietām dzīvē, tā nebūtu tik sarežģīta, tik mulsinoša, tad nesanāktu trīs gadi it kā mīlestībā, jo sirds jau pēc pirmās tikšanās kliegtu-NĒĒ, atpakaļ! šis nav īstais ceļš!, ja tas nebūtu.
p.s.-ne jau par ārēju nopietnību es te, bet par to, kas ir sirdī.
By: lamento on Februāris 18, 2010
at 20:44
Nedomāju,ka esi maita…vienkārši nebija īstā sieviete…daži gan jau teiks “nu bet kā to var nesaprast 3 gadus”…ziniet, mīļie cilvēki, var…pati esmu bijusi tādās attiecībās,kad dzīvo gadiem kopā un tad vienā mirklī sāc šaubīties par savām jūtām un tad tu pieliec punktu. Vienkārši un aukstasinīgi….telefoniski…neko nepaskaidrojot,pēc 3 gadu kopdzīves….šausmīgi, jā, bet ir reizes,kad nav jēgas paskaidrojumiem un sarunām. Vieglāk ir nocirst kā ar nazi, kas vienlaicīgi ir vieglāk pašam cirtējam un mazāk sāpīgi tam,kas paliek mbe pirksta…jo ja pirms ciršanas mīļi apķersi un mēģināsi visu paskaidrot, vai tas to procesu padarīs mazāk sāpīgu? Diez vai…
Es domāju,ka raksta autors ir spējīgs mīlēt un arī sirds ir īstajā vietā, vienkārši šobrīd nav īstais laiks un arī cilvēks neīstais blakus bijis…
Un par maģiskajiem 3 vārdiem…šad tad mēs sakam to,kas mums liekas patiesi, šad tad sakam to,ko grib dzirdēt otrs cilvēks…un tikai pēc kāda laika saprotam,ka tas viss ir neīsti un falši…kadēļ tā? Such is life, I guess….
Patoss, gan jau kāds arī tavā smilšu kastē iečurās
By: CupCake on Februāris 19, 2010
at 16:06
Sveiks, alkoholiķa kungs!
No rokraksta un visa cita ir skaidri redzams, kas šo rakstiņu, kurā mijas patoss ar milzīgu egoismu un paštīksmināšanos, ir sacerējis.
Jā, kā cilvēks, kuru Tu izsmērēji pa grīdu, par tavu sirdi tagad zinu skaidri – tās NAV.
Tik brutālus cilvēkus kā tu ar uguni ir jāmeklē pa pasauli.
Tev par nožēlu varu pateikt – Tu pats jau atbildēji uz savu jautājumu.
Tu DOMĀJI, ka mīli, jo Tev tā patikās domāt un tas cēla tavu citādi neesošo pašapziņu.
Reāli tu nemīlēji un nekad neesi sapratis, kas ir milestība. Tu neesi cienīgs šo vārdu pat izrunāt. Un, jā, es arī ļoti ceru, ka
Mīlestība nozīmē rēķināšanos, domāšanu ar to un par to, ka otrs ir dzīvs cilvēks, kuram ir sirds. Tu diemžēl spēji domāt tikai par sevi un mīlēt tikai sevi.
un, jā, pa grīdu Tu izsmērēji otru, tur Tev taisnība. Un vēl – Tu esi brutāls, nežēlīgs cilvēks, kas patiešām savu mērķu dēļ iet pār citu līķiem.
Bet tādas lietas dzīvē atnāk atpakaļ.
Varbūt tā vietā, lai publiski tīksminātos par Tev veltītajiem komentāriem un garīgi pašapmierinātos, rakstot šādus sacerējumus, sāc beidzot strādāt pie tā, lai atveseļotu savu drausmīgi slimo un izkropļoti psihi.
Veiksmi.
By: Tā pati. on Februāris 24, 2010
at 13:34
No šā mana raksta ar kolēģi secinājām, ka laikam jau visas sievietes ir nelaimīgi iemīlējušās un tai pašā laikā nekad nemēdz kļūdīties (vai divi vienā – neegoistes ar nespēju atzīt savas kļūdas). Kā cilvēks bez sirds varu apgalvot, ka Tev nav ne mazākās nojausmas par to, ko es rakstu, nav nojausmas par motīviem un izjūtām, kuras piedzīvoju. Protams, vēlreiz apliecinās, ka esmu egoist, tieši tā, bet visnotaļ labāks, nekā Tu. Šādu tekstu man varētu un būtu tiesīgs bīdīt tikai cilvēks, kuru pametu (šeit nav sakara ar vārda brīvību). Lasot Tavu komentāru, arī saprotu to, ka esi piedzimusi visu mākot un savā dzīvē nēesi darījusi neko tādu, par ko būtu ne visai patīkamas atmiņas. Es nelepojos ar to, ko esmu izdarījis, bet tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, tas viss veido manu personību, iekšējo pasauli un pieredzi attiecībās kā tādās! Es atšķirībā no daudziem neeju pa iemīto taciņu, bet domāju, ko esmu izdarījis, kas pareizi, kas nē, ko darīt, kā dzīvot tālāk…..Šie jautājumi Tev ir sveši, jo Tava domāšana ir aprobežota, Tu redzi tikai to, ko vēlies redzēt, Tu nekad nēesi centusies un necentīsies iedziļināties tajā, kas Tev liekas pāšsaprotams un izraisa negatīvas emocijas. Es zinu, zinu … trāpiju tieši desmitniekā!
Kas vēl….par to, ka viss nāk atpakaļ! Tās nu gan ir muļķības, cilvēki mīļie, egoisti paši veido savu pasauli un tam nav nekāda sakara ar iepriekš izdarīto….
“Paštīksmināšanās” – ir vēl viens vārds, kas apliecina, ka nēesi izpratusi jēgu šim visam.
By: patoss on Februāris 24, 2010
at 14:30
Spriežot pēc raksta formas, satura un tajā ietvertajām domām, Tu esi tieši tas cilvēks, kurš man to visu ir nodarījis.
Un tieši tāpēc varu un esmu Tev tiesīga un arī atļāvos pateikt to, ko par tavu rīcību domāju.
Ja nu gadījumā kļūdījos, tad, jāatzīst, tev un citiem cilvēkiem, kuri tevis aprakstītajā veidā vienā dienā “izsmērē citus cilvēkus pa grīdu”, ir apbrīnojami vienāds domāšanas veids, piegājiens lietām un neticami vienādas gūtās atziņas.
Katrā ziņā esmu saskārusies ar cilvēku, kurš domāja un rīkojās 1:1 kā tu. Atvaino, ja sajaucu tevi ar kādu citu.
Un zini, patiesībā ir vienalga, kas ir tie iemelsi, kādēļ Tu nevis pats priekš sevis, bet šeit publiski apceri un sagaidi publikas reakciju uz to, ka esi citam cilvēkam reāli salauzis sirdi un izčakarējis dzīvi.
Bet pateikt, ka tas, kas noticis, vienkārši “veido tevi par personību”
… no comments
man žēl to cilvēku, kas vēl trāpīsies tavā ceļā.
By: Tā pati. on Februāris 24, 2010
at 16:02
Iespējams, ka arī esmu tas cilvēks!
Zini, es nespēju izskaidrot to, kapēc tā notika…. man vnk radās vēlme šo tēmu kaut kādā mērā apsriest vai pat ne apspspriest …. vnk gribēju savas pārdomas uzlikt uz papīra un pilnīgi ne ar kādu mērķi ….
Zinu arī to, ka mana rīcība liecina pavisam pretēji manam teiktajam un tam, ko es jūtu un iekšēji pie sevis domāju ….
Nezinu, kapēc man ieslēdzās šī poga un es vnk visu nocirtu kā ar nazi, vari mani saukt kā gribi, brutālu vai cilvēku ar izkropļotu psihi, vienalga…..
Varbūt es vnk meklēju kādu iekšējo mierinājumu sev, vai kaut nelielu attaisnojumu savai cietsirdīgajai rīcībai, iespējams….es nezinu!
Zinu tikai to, ka tas viss ir reāli pretīgi un kautkādā mērā zemiski …. nekas jauns, bet man tas bija vajadzīgs…..
Laikam jau nespēju pats to sagremot …. varbūt cenšos pašattīrīties …..
Tai pašā laikā man ir jautājums, tikai nezinu vai būs pareizi to uzdot šeit….
By: patoss on Februāris 24, 2010
at 16:42
Te ir VISS pateikts.
http://woman.delfi.lv/blogs/nevainiba.lv/article.php?id=29983795&com=1&s=1&no=40
Autora bijušais kolēģis V, Jukums, 20.02.2010 08:13
Cilvēks trīs gadus pabija kopā ar sievieti, kuru itkā mīl! Beigu sākums bija daudz agrāk par to liktenīgo nakti. AUTORS BIJA PAR GĻĒVU ATKLĀTAI SARUNAI.
Šī ir pirmā atklātā, rakstiskā saruna, kurai bija jābūt daudz, daudz agrāk! Ne publiskā telpā izķidātai. Tiktu aiztaupītas sāpes, asaras un negulētas naktis, taču tagad tas viss tika uzplēsts no jauna!
Atliek viens jautājums, kāpēc tieši tagad un kāpēc tik zemiskā veidā? Vai autors saprot, ko otrs jūt šīs četras dienas kopš raksts visiem pieejams?
Vai tiešām honorāra dēļ tika uzplēstas, kāda reiz tuva cilvēka sāpes?
By: Tā pati. on Februāris 24, 2010
at 17:48
Un arī šeit paldies citiem…
Izbrīns, 20.02.2010 18:00
Dīvains ir autora skatījums uz notikušo, skarba analīze – es, man , manī, manas vajadzības, manas domas,manas jūtas, sajuta neizsakāmu žēlumu, ko otram tobrīd nodarījis…… neviens vārds, neviena frāze, kā jūtas tas pa grīdu izsmērētais cilvēks…??? Vai vēl cietsirdīgāks pašmīlis ir redzēts?
Juris, Izbrīns, 20.02.2010 18:21
Paldies Tev! Tu parādīji trūkstošo posmu, ko vairākkārt pārlasot šo rakstu tā arī neuzķēru. Tas otrs cilvēks,viņa jūtas, tas viss, kur izpalicis, vai viņš vispār spējīgs par kādu citu domāt? Izmantoja cilvēku, līdz uzradās cits materiāls liktenīgai naktij, tad iepriekšējo vienkārši izsmērēja pa grīdu, lai nemaisās pa kājām, lai netraucē baudīt laimi. Lai Dievs sargā šo nelaimē pamesto sievieti. Vai varbūt Dievs atpestīja sievieti no varmākas un izmantotāja?
By: Tā pati. on Februāris 24, 2010
at 17:58
Viegli to saukt par gļēvumu, ja skaties uz to visu no virspusēja un neobjektīva skata punkta…..viegli ir ieņemt uzbrūkošu pozīciju, es to zinu!
Visi jau prot mētāties ar vārdiem un lēnām pārliecinos, ka es to daru mazāk, kā lielākais vairākums no komentētājiem. Es reti kādu nosodu, jo, lai to darītu, ir jāsaprot ne tikai tas, ko redzi savā priekšā, bet arī tas, ko tikai nojaut zemapziņā…..
Tai pašā laikā, šī ir vienīgā vieta, kur es varu padalīties ar savām emocijām un izjūtām un pati vienīgā vieta, kur es varu uzklausīt citu cilvēku viedokļus …. jo ar draugiem par šo runāt nav vērts, draugi ir draugi, viņi kā jau lielākais vairākums nav objektīvi, jo ir visā tājā iekšā …
Te kāds minēja par piedošanu, tad, lūdzu…..viela pārdomām….
By: patoss on Februāris 24, 2010
at 18:18
Un šī Patosa piebilde
“laikam jau visas sievietes … nekad nemēdz kļūdīties”
Tu maldies, tāda rīcība NAV “kļūdīšanās”.
Pamest, nodot otru, izpostīt otram dzīvi nav “kļūdīšanās”
Tā ir apzināta izvēle. Kas nav savienojama ar vārdu “mīlestība” nevienā punktā.
Un tas veids, KĀ notika šī “izsmērēšana” pa grīdu – ar kādu AZPINĀTU nežēlību pret otru.
Ja tas būtu tikai zemiski, tā būtu tikai pusbēda. Bet tas ir arī traģiski – tas viss, ko šāds tavs “klikšķis” nodara ar otru cilvēku, viņa dzīvi. Un vēl traģiskāk, ka Tu tagad šo visu plēs augšā – publiski te iztirzājot.
vienalga, kas tu arī nebūtu, novēlu tikt galā ar vainas smagumu! tālāk kaut kā būs vien jādzīvo.
Bet viens gan. Varu tevi apsveikt ar skaidrību – neesi gan mīlējis. Tas ir 100 %!
By: Tā pati. on Februāris 24, 2010
at 18:00
Lūk, par šo, smagi maldies ….. ->
Bet viens gan. Varu tevi apsveikt ar skaidrību – neesi gan mīlējis. Tas ir 100 %!
Varbūt esmu mīlējis pārāk stirpi, tikai ne tad, kad to patiesi vajadzēja … tur nu es neko nevarēju mainīt…..
By: patoss on Februāris 24, 2010
at 18:20
Noteikti varēji. Cilvēks pats veido savu dzīvi un attieksmi pret saviem līdzcilvēkiem – pats ar savām rokām un savu sirdi.
Un ar to tev būtu jāsāk sava “pašattīrīšanās” uzņemties atbildību pašam par savu rīcību, attieksmi un izvēli.
Mīlēt nozīmē domāt par otru un nedarīt otram pāri. Tādā nozīmē Tu pilnīgi noteikti neesi mīlējis.
Nu tad lai nākamreiz un nākamo cilvēku izdodas mīlēt ne vien stipri, bet arī tad, kad tas patiesi ir vajadzīgs.
By: Tā pati. on Februāris 24, 2010
at 19:03
VAI Pārkopējot komentārus saņemi to mīlestību, KAS TEV TRŪKST?
By: mīļums on Marts 6, 2010
at 08:51
Egoistiski, bet tomēr nedaudz nomierinoši ir apzināties, ka neesmu ar savām domām un iekšējām cīņām viens!…… Tikpat egoistiski kā nepadomāt,ka tieši šobrīd tas otrs IR viens…..
By: mīļums on Marts 6, 2010
at 09:19