TAVA IESPĒJA AUGT…

Krūzē kūpoša melna kafija, uz virtuves galda žurnāla Klubs jaunākais numurs, bet radio uzgriezts uz SWH viļņa. Tā iesākas mans rīts. Ak jā, vēl nevar aizmirst cigareti, bez tās mans rīts būtu nepilnīgs, gluži kā bez pārējā iepriekšminētā. Divdesmit minūtes veltu nesteidzīgi smēķējot un malkojot kafiju. Žurnālā uzmanību piesaistījis raksts par valdonīgu sieviešu savaldīšanu, mutes kaktiņi neviļus savilkušies smīnā. Pazīstu sievietes labāk kā pats sevi un manā pašapmierinātībā ar šo faktu var saskatīt narcisma iezīmes. Es par to nekautrējos – pašpārliecinātība un vienaldzības maska ir mani ieroči. Esmu brunču mednieks. Katru nedēļas nogali iekāpju citos brunčos, kā saka – mainu sievietes kā zeķes, reizēm pat vairākas vienas dienas laikā. Apzinos savu pievilcību; mani nopēta lielākā pretimnācēju daļa. Reizēm tas ir pat traucējoši, tomēr neviena no pasaules baudām nespēj aizstāt to labpatiku, ko tādējādi gūst mans ego.

Tikai nepārprotiet mani – es ļoti mīlu sievietes. Tas arī ir tas sliktākais manī, ka mīlu ikvienu sievieti, tomēr rūpīgi izvēlos to, kuru visvairāk mīlēšu šovakar. Es nepievēršu vērību gadiem, ja vien viss ir likuma ietvaros, vai stāvoklim sabiedrībā, bet reliģiskie uzskati man ir pilnīgi vienaldzīgi. Pats esmu ateists no matu galiņiem līdz pat papēžiem, ticu tikai un vienīgi sev un saviem spēkiem.

It nekas manā dzīvē nav nokritis no gaisa, visu esmu izcīnījis ar sviedriem vaigā, iekarojot atzīstamu stāvokli sabiedrībā un bankas konts pāris reizes mēnesī papildinās par vairāk nekā pieklājīgu summu. Vēl neesmu sasniedzis Jēzus vecumu, bet tālu līdz tam arī nav. Varu sevi uzskatīt par veiksmīgu jaunu vīrieti, jo man ir viss ko vēlos.

Vakar šie manas personības postulāti sašķobījās. Ticiet vai ne, bet mani atbruņoja sieviete. Šorīt kafiju malkoju ilgāk nekā parasti, lai pārdomātu notikušo. Viss bija kā parasti, ziedi un izsmalcināta šokolāde, vakariņas Vincentā, piedāvājums paviesoties manos apartamentos. Atteikums. Sasodīts, pirmais kurvītis manā pārliecināta vecpuiša karjerā. Viņa smaidīja un teica, ka vēlētos nesteigties, iepazīt mani palēnām. Es gribēju visu uzreiz, tagad un tūlīt. Šoreiz tas nebija iespējams. Pēc vakariņām pavadīju viņu līdz tramvajam. Dīvaina rīcība, jo mans lepnais auto stāvēja turpat pie Vincenta, tuvējā šķērsielā. Pat nezinu kādēļ, bet biju nokautrējies kā jauns puika, atvadoties jutu, ka nosarkstu. Pirms kāpšanas tramvajā, viņa veltīja man skūpstu, uz vaiga, tad nesteidzoties apgriezās un atpakaļ neskatoties ieņēma savu vietu transportā. Mans skatiens tai sekoja, atzinīgi novērtēdams ikkatru valdzinošās sievietes kustību. Vēl brīdi kavējos pieturā, iegrimis pārdomās par notikušo, tad devos uz savu auto. Roka neviļus sniedzās pēc cimdu nodalījumā guļošā telefona, lai nosūtītu ziņu – pateicību par labi pavadītu laiku, aiz sava mulsuma, biju aizmirsis to izsacīt klātienē. Nekad vēl šādi netiku rīkojies, bet tobrīd tas likās pareizi.
Mēs tikāmies vairākus mēnešus. Ar katru tikšanās reizi es aizvien vairāk kautrējos no sava materiālā stāvokļa un brunču mednieka slavas. Sāku viņu maldināt, izdomāju sev citu uzvārdu, aizņēmos drauga golfiņu, kad kaut kur izbraucām, ja devāmies vakariņot, tad aizbildinājos, ka man nav liekas naudas un izvēlējos iespējami lētākus variantus. Runājot par vakariņām todien – Vincentā, teicu, ka tiku iztērējis visus savus ietaupījumus. Es gribēju, lai šī sieviete iemīl mani tādu kāds esmu tajā brīdī, man bija patiess kauns par pagātni, ar nepatiku atsaucu atmiņā sevi pirms satiku viņu. Reiz tiku uzaicināts pie draudzenes vecākiem, kuri mitinājās nelielā divistabu dzīvoklītī vienā no Ilūkstes ielas daudzstāvu namiem. Uzņemšana bija sirsnīga, abi vecīši pieņēma mani kā dēlu, tiku pabarots, apčubināts. Pēc šī vakara apņēmos atklāt savai sievietei visu patiesību.

Nākamajā dienā aizbraucu pie viņas uz darbu ar savu auto, nopirku klēpi rožu, uzcirtos. Ieraugot mani, nevarēja nepamanīt šoku draudzenes acīs. Centos visu paskaidrot, sniedzu rozes, bet laikam tas viss sanāca saraustīti un pagalam neveiksmīgi. Par atbildi saņēmu pļauku sejā. Atlika tikai noskatīties kā mana mīļotā raudādama pārskrien ielu un neskatīdamās atpakaļ straujā solī nozūd tuvējā šķērsielā. Norīdams pazemojumu, kā izbiedēts zvērs paslēpos no garāmgājēju ziņkārīgajiem skatieniem aiz auto tumši tonētajiem stikliem.

Ilgi centos viņu sazvanīt, braucu pie viņas uz mājām, sūtīju ziedus, konfektes. Nekad nesaņēmu atbildi, telefons tika izslēgts, durvis aizcirstas mana deguna priekšā. Es raudāju, smagi pārdzīvoju faktu, ka viņas vairs nav man blakus. Sasodīts. Kā man pietrūka to smieklu, tās mīlestības pilnās balss, to maigo roku!

Laiks vilkās kā nesteidzīga večiņa un es palēnām sāku viņu aizmirst. Tā jau saka, ka laikam esot liela vara un tas dziedējot visas brūces, tostarp arī manu salauzto sirdi. Es atkal metos jau teju aizmirstajā uzdzīvē, atkal sievietes manā dzīvē mainījās gandrīz ikkatru vakaru. Daudz dzēru, aizmirsos, darbu apmeklēju aizvien retāk un retāk līdz pārstāju turp doties pavisam. Mani uzkrājumi bankās plaka strauji, naudu neskaitīju un netaupīju. Kādu vakaru, nedaudz iedzēris, sēdos pie auto stūres un bezmērķīgi braukāju pa Rīgu. Acu skatiens šaudījās apkārt, meklēdams iekarojamas sievietes. Nobraukāju tā kādu stundu, līdz apstājos pie luksofora uz Valdemāra ielas. Neviļus paskatījos uz blakus esošo auto un ieraudzīju viņu. Jau sadzijušās rētas ar troksni pārsprāga. Nolaidu auto logu un māju. Viņa mani pamanīja, tomēr reakcija nebija tā, kā tiku cerējis ieraudzīt, novērsusi skatienu viņa strauji uzsāka braukt. Es turējos līdzi, lavierēdams satiksmes plūsmā. Tuvojās luksofors, mirgoja oranžā gaisma, bet viņa nebremzēja. Mana sirds sarāvās, jutu adrenalīnu piepildām vēnas, strauji nobremzēju. Viss vienā mirklī tapa tik nereāls, skatiens sagriezās. Cilvēku pārpilns autobuss aizslaucīja manu mīļoto, kā putekli dzīves mutuļos. Nekad iepriekš nebiju domājis par to, cik gan dzīvība ir trausla, tāpat, kā neticēju savai spējai mīlēt.

***

Novakara saule glāstīja priežu galotnes, vīteroja putni. Kāds vientuļš stāvs paslēpies koku ēnā vēroja tālāk notiekošo procesiju. Bariņš melnā tērptu cilvēku skumji noraudzījās kā kapā tiek guldīts sarkankoka zārks. Kad kaps bija aizbērts un visi izklīduši, kādu brīdi pie tā vēl uzkavējās sirms pāris. Beidzot arī tie aizgāja. Vientuļais stāvs iznira no ēnas un vēl pēdējā tā vakara saules gaisma atklāja mūsu stāsta varoni. Piegājis pie kapa kopiņas viņš izvilka no azotes tumši sarkanu rozi. Otrā rokā pazibēja kas sudrabots. Roka lēni cēlas pie galvas un nejaušs vērotājs šajā kustībā varēja sazīmēt ko ļaunu vēstošu. Atskanēja šāviens. Putni izbiedēti pacēlās no koku galotnēm, skaņa vēl kādu brīdi atbalsojās kapu klusumā. Augums saļima pār svaigi kapu kopiņu. Roka neatlaida sarkano rozi. Pēc brīža arī saule norietēja pavisam. Pār kokiem nolaidās tumsa.

IETEIKT

MUMS TAGAD VAR SEKOT LĪDZI TWITTER